Olota – pilsēta ar bagātu kultūru un vēsturi. Tā radusies aptuveni devītajā gadsimtā. Nezinu gan, kas ienāca prātā celtniekiem, bet pilsēta atrodas uz veseliem četriem vulkāniem! Montovileta, Monsakopa, Garrinada un Bisarokesa.
Tiešām neapskaužu vietējos, ja vulkāni tomēr izdomās pamosties, jo tie atrodas pašā centrā. Šo reizi vulkānā neuzbraucu, aizripoju pa šaursliežu dzelzceļu jau pazīstamajā "zaļā ceļa" konceptā uz Žironu. Olota, starp citu, vēl ir slavena ar to, ka tur dzīvo vecākais cilvēks uz zemes - Marija Braņjasa, kurai ir gandrīz 116 gadi. Tas, skaidrs, ar dokumentiem. Ja mēs sāksim skaitīt visādus prānaēdājus, tā mēs tiksim līdz Bībeles patriarhiem. Tie, saskaņā ar bībeli, dzīvoja simtiem gadu, ja ne turpat tūkstoš. Tā, Ādams nodzīvoja 930 gadus! Ja nu patiesībā Vorens Bafets savu piķi nemaz nenopelnīja ar prātu un atjautību, bet iepirka akcijas vēl 19. gadsimtā?
Lai vai kā, es tik ripoju pa zaļo trasi. Kļuva siltāks, un laikapstākļi palika patīkami: parādījās pat nedaudz saulītes. Pa ceļam es sastapu mīlīgu meitenes statuju, un grafiti ar piņķerīgu uzrakstu katalāņu valodā, ar kuru netika galā gūgltranslats, un nācās meklēt citus avotus. Uzraksts vēstīja: «Mēs bijām, esam un būsim ieleja», bet grafiti attēloja strādājošas sievietes, kuras ¿zīmē? varavīksni. Izrādījās, ka tas ir tāds feministu lozungs, radīts cīņas ietvaros pret lauku vardarbību pret sievietēm kalnu ielejā un komarkā (administratīvajā rajonā), kurai es braucu cauri.
Velobusa radītāji ir viltīgi, un maršruts pa zaļo trasi no Olotas uz Žironu ļoti krasi nomet augstumu. Lielāko ceļa daļu tu ripo uz leju. Tas bija tieši laikā, jo man riepas bija slikti piepumpētas, un braukt bija, lai arī mīksti, tomēr ne pavisam viegli. Toties ļoti atmosfēriski: pamatīgs gabals veda pa klintīs izcirstu aizu. Visapkārt man bieži slējās dabiskas akmens sienas, ko klāja lielisks sūnu un citu augu paklājs. Kā jau rakstīju, šaursliežu dzelzceļš ir nobērts ar smalku granti, un ripot pa to – viena vienīga bauda. Tomēr, nobraukt 70km man aizņēma gandrīz piecas stundas, neskatoties uz to, ka es uzņēmu nometu 670 metrus augstuma. Tiesa gan, arī uzņēmu 380 pēc barometra – tas nav maz, mūsu pusē tik daudz pat par simt kilometru braucienu pagrūti sagrābt.
